Pētījumi rāda, ka bērna izglītošana par seksualitāti un ar to saistītiem jautājumiem, nepalielina bērna seksuālo aktivitāti vai vēlmi iesaistīties seksuālās attiecībās, tāpat, nepalielina arī seksuāli transmisīvo slimību vai HIV inficēšanās rādītājus. Tieši pretēji, bērnu un pusaudžu izglītošanai par seksuālo un reproduktīvo veselību, ir pozitīva ietekme bērnu un jauniešu zināšanu papildināšanai, kā arī attieksmes uzlabošanai saistībā ar seksuālajām attiecībām, seksuālo uzvedību un seksuāli transmisīvajām slimībām. 

Tāpat, vecāki arī nereti raizējas, ja bērns izrāda seksuālu uzvedību, piemēram, pieskaras cita bērna intīmajām vietām vai īpaši tās aplūko. Ir svarīgi atcerēties, ka šāda uzvedība ir pilnīgi dabiska un normāla, bērnam attīstoties. Lielākā daļa seksuālo rotaļu ir bērnu dabiskās ziņkāres izpausme, un tām nevajadzētu būt par iemeslu vecāku raizēm un uztraukumam. Adekvāta reaģēšana, pieņemoša attieksme un izpratne par bērnu seksuālās attīstības normām, palīdz stiprināt bērna un vecāku savstarpējās attiecības un atbalstošu līdzāspastāvēšanu. 

1 – 4 gadu vecumā.

• Bērni pieskaras, berzē savas intīmās ķermeņa vietas gan vienatnē, gan publiski.
• Izrāda savas intīmās ķermeņa daļas.
• Vēlas būt kaili un grib redzēt citus kailus.
• Jautā un runā par savu ķermeni un ķermeņa funkcijām.
• Runā ar citiem bērniem savā vecumā par savām ķermeņa daļām, čurāšanu un kakāšanu. 

4 – 6 gadu vecumā.

• Mērķtiecīgi un apzināti pieskaras savām intīmajām ķermeņa daļām, pašapmierinās, reizēm arī citu cilvēku klātbūtnē. 
• Grib redzēt citus kailus.
• Atdarina pieaugušo attiecības – bučošanos, sadošanos rokās.
• Runā par inīmajām ķermeņa daļām un izmanto nepiedienīgus vārdus pat tad, kad nesaprot to nozīmi. 
• Izpēta intīmās ķermeņa daļas ar bērniem savā vecumā, piemēram, spēlējoties “dakterīšos” vai apzīmējot kailas ķermeņa daļas.

7 – 12 gadu vecumā.

• Mērķtiecīgi pieskaras savām intīmajām ķermeņa daļām un pašapmierrina sevi, esot vienatnē.
• Spēlē spēles, kas saistītas ar seksuālām attiecībām kopā ar citiem bērniem savā vecumā, piemēram, “patiesība vai risks”, “spēlējam ģimenēs”.
• Vēlas redzēt citus kailus cilvēkus vai cilvēkus, kas izģērbjas.
• Skatās erotiskus kadrus žurnālos, TV, internetā.
• Vēlas vairāk privātuma, nevēlas runāt ar pieaugšajiem par intīmiem jautājumiem.
• Parādās seksuāla interese par vienaudžiem. 

Pēc definīcijas piesaiste ir bioloģiski pamatota, noturīga un abpusēja emocionālā saikne, kas veidojas mijiedarbībā starp bērnu un vecāku (vai galveno aprūpētāju) pirmajos bērna dzīves gados. (Bowlby, 1969,1982)

Mary Dinsmore Ainsworth (psiholoģe, kas pazīstama ar savu darbu piesaistes teorijas izstrādē) izvirzīja aprūpētāja iejūtības hipotēzi sakot, ka piesaiste veidojas droša vai nedroša atkarībā no tā, cik atsaucīgi māte vai tēvs reaģē uz mazuļa vajadzībām un cik lielā mērā sniedz viņam drošības sajūtu, kā arī atbild uz bērna raudāšanu, smaidu, sniegšanos pretī, pielāgošanos. (Ainsworth, 1979)

Ja mazulis saņem konsekventu mīlestību, rūpes, gādību līdz gada vecumam, viņam izveidojas drošas piesaistes pamats.

Piesaistes attīstības pētījumu metaanalīzes autori ir identificējuši 6 aprūpētāja (aprūpētājs var būt jebkurš bērnam tuvs cilvēks – tēvs, vecvecāki, augklīte) īpašības, kuras veicina drošas piesaistes veidošanos. Tās ir iejūtība, pozitīva attieksme un pieņemšana, pieskaņošanās sinhronizācija, kopīga uzmanības pievēršana, atbalsts un stimulēšana. (de Wolff, van Iljzenoorn, 1997)

Kas veicina drošo piesaisti?

• Iejūtība – aprūpētājs saprot bērna signālus un pēc iespējas ātri un atbalstoši reaģē uz tiem.
• Pozitīva attieksme un pieņemšana – pauž pārsvarā pozitīvas empcijas un pieņemošu attieksmi pret bērnu.
• Pieskaņošanās sinhronizācija – pieskaņo savu rīcību bērna vajadzībām, veido saskaņotu savstarpējo mijiedarbību ar bērnu.
• Kopīga uzmanības pievēršana – strukturēta mijiedarbīb, kurā vecāks un bērns pievērš uzmanību vienām un tām pašām lietām vai darbībām.
• Atbalsts – sniedz emocionālu un fizisku atbalstu bērna aktivitātēm.
• Stimulēšana – nodarbojas ar bērnu. 

Tēva loma piesaistes veidošanā.

Laikā, kad radās piesaistes teorija, pētnieku uzmanības centrā bija galvenokārt māte, kā piesaistes figūras loma. Tomēr pēdējās desmitgadēs situācija ir mainījusies. Abi vecāki vienlīdz spēj kalpot par drošo vietu mazuļa pasaules izzināšanā un drošas piesaistes veidošanā. (Shaffer, Kipp, 2014)

Bērniem, kuriem ir droša piesaiste attiecībās ar tēvu (pat ja tēvs nedzīvo ar bērnu) ir raksturīgas labākas emociju pašregulācijas spējas, augstāka sociālā kompetence attiecībās ar vienaudžiem un zemāks uzvedības problēmu līmenis bērnībā un pusaudžu gados. (Coley, Medeiros, 2007; DeMinzi, 2010; Shaffer, Kipp, 2014; Brown et al., 2012)